Plastmasas veidņu darba apstākļi atšķiras no aukstās štancēšanas presformu darba apstākļiem. Parasti tie darbojas 150–200 grādu temperatūrā, pakļaujoties gan spiediena, gan temperatūras svārstībām. Pamatojoties uz dažādiem plastmasas liešanas presformu lietošanas apstākļiem un apstrādes metodēm, plastmasas veidnēs izmantotā tērauda veiktspējas pamatprasības ir aptuveni apkopotas šādi:
Pietiekama virsmas cietība un nodilumizturība: plastmasas veidņu cietība parasti ir mazāka par 50-60 HRC. Termiski apstrādātām veidnēm jābūt ar pietiekamu virsmas cietību, lai nodrošinātu atbilstošu stingrību. Darbības laikā veidne tiek pakļauta ievērojamam spiedes spriegumam un berzei plastmasas pildījuma un plūsmas dēļ. Tāpēc veidnei ir jāsaglabā forma un izmēru precizitāte, lai nodrošinātu pietiekamu kalpošanas laiku. Veidnes nodilumizturība ir atkarīga no tērauda ķīmiskā sastāva un termiskās apstrādes cietības; tādēļ veidnes cietības palielināšana ir izdevīga, lai uzlabotu tās nodilumizturību.
Lieliska apstrādājamība: lielākajai daļai plastmasas liešanas presformu papildus EMD apstrādei ir nepieciešama noteikta apstrāde un montiera darbs. Lai pagarinātu griezējinstrumentu kalpošanas laiku, uzlabotu griešanas veiktspēju un samazinātu virsmas raupjumu, plastmasas veidnēs izmantotā tērauda cietībai ir jābūt atbilstošai.
Laba pulēšanas veiktspēja: augstas kvalitātes{0}}plastmasas izstrādājumiem ir nepieciešamas zemas virsmas raupjuma vērtības veidnes dobumam. Piemēram, iesmidzināšanas veidnes dobuma virsmas raupjuma vērtībai jābūt mazākai par Ra 0,1–0,25, savukārt optiskām virsmām ir nepieciešams Ra < 0,01 nm. Dobumam jābūt pulētam, lai samazinātu virsmas raupjuma vērtību. Tāpēc izvēlētajam tēraudam jābūt ar maz piemaisījumu, smalkas un viendabīgas mikrostruktūras, bez šķiedras orientācijas, un pulēšanas laikā tam nedrīkst būt bedrīšu vai apelsīna mizas defekti.
Laba termiskā stabilitāte: plastmasas iesmidzināšanas veidņu detaļu formas bieži ir sarežģītas un grūti apstrādājamas pēc dzesēšanas. Tāpēc, kad vien iespējams, jāizvēlas materiāli ar labu termisko stabilitāti. Pēc termiskās apstrādes veidņu formēšanas laikā zemais lineārās izplešanās koeficients rada minimālu termiskās apstrādes deformāciju un nelielu izmēru izmaiņu ātrumu temperatūras atšķirību dēļ. Metalogrāfiskā struktūra un veidņu izmēri ir stabili, samazinot vai novēršot nepieciešamību pēc turpmākas apstrādes un nodrošinot veidnes izmēru precizitāti un virsmas raupjuma prasības.
45 un 50 klases oglekļa tēraudiem ir noteikta stiprība un nodilumizturība, un tos bieži izmanto kā veidņu pamatmateriālus pēc rūdīšanas un rūdīšanas. Instrumentu tēraudam ar augstu-oglekļa saturu un zemu-leģētu instrumentu tēraudu pēc termiskās apstrādes ir augsta izturība un nodilumizturība, un tos plaši izmanto veidņu detaļām. Tomēr, ņemot vērā to lielo deformāciju pēc termiskās apstrādes, instrumentu tērauds ar augstu-oglekļa saturu ir piemērots tikai mazu, vienkāršu -formētu detaļu ražošanai.
Attīstoties plastmasas rūpniecībai, palielinās plastmasas izstrādājumu sarežģītības un precizitātes prasības, izvirzot augstākas prasības veidņu materiāliem. Sarežģītu, precīzu un pret koroziju izturīgu plastmasas veidņu ražošanai var izmantot iepriekš rūdītu tēraudu (piemēram, PMS), korozijizturīgu tēraudu (piemēram, PCR) un zemu-oglekļa novecojošo martensīta tēraudu (piemēram, 18Ni-250), kam visiem ir labas mehāniskās apstrādes un pulēšanas īpašības.
Turklāt, izvēloties materiālus, ir jāņem vērā skrāpējumu un saķeres novēršana. Ja starp divām virsmām ir relatīva kustība, pēc iespējas jāizvairās no materiāliem ar vienādu mikrostruktūru. Īpašos gadījumos vienu pusi var pārklāt vai nitrēt, lai abām pusēm piešķirtu dažādas virsmas struktūras.